Work Text:
"Ranma, izbeidz. Nāc taču atpakaļ teltī. Es apsolu, es tā vairāk nedarīšu, labi?" Nabiki balsī varēja dzirdēt vieglu sapīkumu.
Piesarcis kā biete, Ranma spītīgi izvairījās skatīties uz meitenes pusi. Nu, un kā lai tagad pieklājīgi to visu pasaka, viņš pie sevis nodomāja. Neko neizdomājis, puisis beigās izšķīrās teikt visu tā, kā tas izskatījās. "Tu uzvilki beidzot kaut ko mugurā?"
"Nē. Un es nudien nesaprotu, kas tev lēcies. Es te neesmu gluži plika."
Biksītes un krūšturis neskaitās, Ranma pie sevis nomurmināja. Ne jau nu tādi. "Tas nav pareizi. Mēs ... neesam... nu tu zini..."
Precējušies. Nabiki lieliski zināja, uz ko Ranma mērķē. Sasodīts, čalis, kas tik bieži un tik nevērīgi uzspļāva sabiedrības diktētiem noteikumiem, dažos jautājumos izrādījās absolūti nepiekāpīgs. "Paklau, Ranma, mēs kopā esam darījuši daudz ko vairāk, kā gulēt vienā teltī bez augumu ierobežojošām lupatām."
Sārtums Ranmas vaigos pieņēmās spēkā, viņam atceroties, ko visu viņi bija darījuši. Pareizāk, ko Nabiki bija darījusi. Pretstatā Šan Pū, Nabiki bija daudz trauslāka, un tādējādi daudz grūtāk noturama rokas attālumā, nenodarot meitenei pāri. Un, protams, Nabiki šo priekšrocību izmantoja pilnā apmērā, kad vien radās izdevība. Brīžiem Ranmam uzmācās domas, kā gan viņam tik ilgi bija izdevies nosargāt savu nevainību. "Tas nav tas! Cilvēkiem varētu rasties nepareizas domas! Es negribu, lai par tevi tā sāktu domāt..."
Nabiki dusmās sapurināja galvu. Nu kā tam muļķim tas izdodas? Kā viņš var būt tik mīļš vienbrīd, un nākamajā mirklī pateikt kaut ko tādu!? Vispār jau tas bija mīļi, ka Ranma uztraucās par viņas reputāciju, bet piekāpties viņa negrasījās. "Nepareizas domas? Kādas vēl nepareizas domas tās būtu? Ka tu mani mīli?"
Pārsteidzošā kārtā, Ranma pamanījās saklausīt to draudīgo toni Nabiki balsī. "Nē! Tu taču zini... kā es jūtos..."
"Tad pierādi. Te apkārt nav neviena sveša ‘cilvēka', kam varētu rasties ‘nepareizas domas', Ranma! Es vienmēr tā guļu, un es negrasos mainīt savus paradumus tikai tāpēc, ka mans..." Nabiki uz mirkli iepauzēja, pūloties piemeklēt pareizāko vārdu. "...saderētais... domā, ka tā neesot ‘pareizi'." Nu labi, ‘saderētais' laikam vairs nebija pareizais apzīmējums.
"Tu nekad tā neesi gulējusi!" Ranma apjukumā iebilda.
Iekriti! "A? Un kā tu to zini?! Tu taču nebūsi naktīs rāpies pie manas istabas loga lūrēt uz mani? Tas gan nebūtu bijis ‘pareizi'!"
‘Urk!" Ranma padevās un atzina savu pilnīgo sagrāvi. Ja viņš teiktu, ka reizēm patiešām bija vērojis Nabiki, tad viņam nebija nekādu morālu tiesību te tagad izlemt Nabiki vietā, kas ir pareizi, un strīdā viņam vairs nebija argumentu. Bet, ja viņš nebija skatījies, tad nevarēja nekādi pierādīt, kā Nabiki mājās gulēja, un atkal strīds bija zaudēts. Neuzvarama situācija.
Nabiki paslēpa savu uzvaras smaidu, pagriežoties un ielienot atpakaļ teltī. Viņa nebija gribējusi samulsināt Ranmu, bet, godavārds, puisis bija tik veclaicīgs savos uzskatos, ka viņai radās bažas, paies kādi gadi desmit, pirms viņš pats izrādīs kaut mazāko iniciatīvu abu tuvības sākšanai. Viņai pat nebija pierādījumu, ka Ranma kaut reizi būtu lūrējis pa logu viņas istabā, tā bija tikai tāda cerība, ka tas ir taisnība, kopš Nabiki bija atļāvusies iemīlēties. Un, pirms viņi abi atzinās šajās jūtās, Nabiki zināja, ka Ranma mēdza pa naktīm piezagties pie Akanes loga un pārbaudīt, vai viss ir kārtībā. Tas bija pārsteidzoši, ka pat tāds sīkums spēja izsaukt viņā tādu laimes sajūtu.
Ranma nopūtās un apspieda vēlmi novērsties, kad Nabiki devās atpakaļ teltī un niecīgie sniegbaltie auguma gabaliņi, kas ‘mazliet' piesedza viņas ķermeni, izgaisa tumsā. Labāk sākt sevi pieradināt pie šāda skata, jo Nabiki, šķiet, mainīt uzvedību negrasījās. Turklāt, viņš bija spiests atzīt, tur patiesi bija kur pamielot acis.
* * * * *
"Ranma, man ir auksti. Es drīkstu ielīst pie tevis guļammaisā?" Nabiki čīkstēja.
Tā, tas nu reiz bija par daudz! "Ja tev salst, uzvelc kaut ko mugurā!"
"Es taču jau teicu, es nemīlu gulēt cieši apspīlētās drēbēs."
Ranma pasniedzās pēc rāvējslēdzēja guļammaisa sānos un aizvilka to ciet pāri galvai, atstājot vaļā tikai mazu caurumu elpošanai.
Nabiki iekoda apakšlūpā. Sasodītais cietpauris. Nē, viņai bija pilnīgi skaidrs, ka Ranma viņu mīlēja un vēlējās būt kopā. Viņi tieši tāpēc arī bija aizgājuši no mājām, lai būtu kopā. No jebkura redzeslenķa skatoties, viņi bija ‘praktiski' jau precējušies. Vai tiešām nāksies sākumā aizvilkt puisi pie altāra, pirms lietas sāks virzīties tālāk? Nē, Nabiki nopūtās, tieši tas bija galvenais iemesls, kāpēc nevienai citai no Ranmas ‘līgavām' nebija izdevies kaut ko panākt. Jo vairāk Ranmu bikstīja un stumdīja, jo ietiepīgāk viņš izrādīja pretestību.
Laikam nāksies atkal gaidīt, kad Ranma iemigs, pirms viņa varēs ielīst blakus puisim. Kad Ranma gulēja, tas bija viegli izdarāms, gulēja viņš gluži kā nosists. Nu labi, pieklājīga meitene tā nerīkotos, bet par ‘pieklājīgu' Nabiki sen kā vairs nevarēja nodēvēt.
Meitene apmierināti pasmaidīja, atceroties, cik atklāti nekaunīgi bija uzvedusies. Neskatoties uz to, ka pirms Ranmas cita puiša Nabiki dzīvē nebija bijis. Tās pāris reizes, kad viņu bija uzaicinājuši uz satikšanos, viņa bija pametusi uzaicinātāju, tiklīdz kā viņa maks bija iztukšots, tā ka nopietnāku attiecību Nabiki līdz šim nebija. Pat tuvu draudzeņu nebija, un arī ar ģimeni viņa ieturēja zināmu distanci. Un tad atnāk mīlestība, un visa tava pasaule apgriežas kājām gaisā. Piepeši viņai bija kāds, par ko rūpēties, par ko pārdzīvot, un visas līdz šim apslāpētās emocijas nu lauzās uz āru, koncentrējoties uz šo konkrēto personu. Iekšēji Nabiki apzinājās, ka tā viņa kompensē par pagātni, bet šobrīd tas viņai bija pie kājas.
* * * * *
Ranma pamodās, sajuta svešu klātbūtni guļammaisā un panikā iebrēcās. Kā jau parasti pēdējās dienās. Par laimi, tā jau sāka palikt pierasta lieta, un pēc sekundes brēciens aprāvās.
"Kas par troksni tik agri no rīta?" Nabiki painteresējās, paslienoties pussēdus, nožāvājoties un laiski izstaipoties.
Ranmas diskomforts sāka sasniegt jaunas virsotnes, viņam ievērojot, kā izstaipīšanās liek Nabiki krūtīm pavisam interesanti sakustēties. Viņš steigšus pacēla skatienu augstāk, uz meitenes seju. "Man likās, mēs vienojāmies, ka tu tā vairs nedarīsi?"
"Ja? Ā, tu domāji to, ka es ierāpos pie tevis guļammaisā. Man vakar palika auksti. Un blakus tev gulēt ir daudz siltāk. Tu taču negribēji, lai es te vientulībā ragā sasaltu?" Nabiki viegli notrīsēja lūpas, un noplivinājās skropstas.
Kā gan Nabiki vienmēr pamanās tā pagriezt vienkāršas lietas, lai viņš izrādītos esam vainīgs, Ranma pie sevis nodomāja. Un nu, kad šķita, meitene tūlīt sāks raudāt, tas bija pilnīgi nepanesami. Pie tam Ranma bija gandrīz vai drošs, ka tās atkal būs viltus asaras. Vajadzēs iegādāties guļammaisu ar atslēgu. Brīdi padomājis, Ranma atzina, ka pat atslēga negarantēs, ka Nabiki neatradīs veidu, kā tikt tur iekšā. "Aizmirsti. Nu, labāk mums celties un sākt kustēties. Treniņu vieta ir mazliet tālāk kalnā."
"Mums?" Nabiki painteresējās, uzvelkot šortus un paņemot no mugursomas tīru teniskrekliņu. Parasti viņa nesekoja Ranmam, kad puisis izgāja patrenēties. No vienas puses tas bija ļoti patīkami - vērot to muskuļaino ķermeni kustamies, bet pēc pāris stundu skatīšanās situācija sāka krist uz nerviem. Nabiki nebūt negrasījās notrulināt savu uztveri, pārāk daudz vērojot Ranmu.
"Tieši tā. Nekad nevar zināt, kad mēs sadursimies ar kādām problēmām, un es negribu, lai tev nodara pāri."
"Lai cik mīļi tas neizklausītos, Ranma, ja mēs saskarsimies ar problēmām, kas būs tev par daudz, kā tu iedomājies mani tur kaut ko panākam?"
"Tu - neko."
Nabiki sastinga pussolī. "Tā, un tagad vēlreiz un no sākuma. Man likās, tu tikko teici..."
"Es teicu, es negribu, lai tev nodarītu pāri. Tai mirklī, kad mēs neizbēgami iekulsimies nepatikšanās, es vēlos, lai tu nekavējoties pielietotu Saotomes Slepeno Paņēmienu."
Nabiki acis draudīgi samiedzās. "Tēvocis Saotome man reiz to paņēmienu aprakstīja. Vai tad tā nav vienkārši bēgšana? Lai gan jāatzīst, tas ir efektīvāk par vārtīšanos zemē uz vēdera un pazemīgu čīkstēšanu."
Slepenie Paņēmieni? Ha! Viņa vecais bija tā izmuldējies, ka tas bija brīnums, ka no visiem Ranmas sāncenšiem tikai Rjuouga par to bija uzzinājis. Ranma saviebās. "Tā nav vienkārši bēgšana. Pati par sevi tā ir ļoti nopietna prasme, kad to pielieto pareizi un laikus. Tas, kas ir apguvis šo paņēmienu, spēs izanalizēt visus kaujas lauka apstākļus, pieejamos manevrus un jebkurā brīdī, jebkurā vietā nokļūs no viena punkta otrā ar vismazāko laika un enerģijas patēriņu."
"No kuras grāmatas tu to iekali? Ja es pareizi saprotu, tu patiesībā gribi, lai, ja mēs iekuļamies nepatikšanās, es skrienu prom ko kājas nes, pareizi?"
Ranma ignorēja sašutuma pieskaņu Nabiki balsī. "Tieši tā. Kā es teicu, ja izrādās, ka es netieku ar kaut ko galā, tad ziepes mums ir pāri galvai. Un tādā brīdī es vēlos, lai tu mestos bēgt - skriet tik ātri, cik vien varēsi, un tik tālu, cik vien spēsi. Es nevēlos pieļaut, lai tu manis dēļ tiktu apdraudēta."
Vienā brīdī mīkstāks par plastilīnu, jau nākamajā cietāks par granītu. Vai pārsteigumi nekad nebeigsies? Nabiki zināja, vairumā gadījumu viņa lieliski spēja nolasīt, kas Ranmam prātā, bet pa reizei puisis tomēr pamanījās viņu pārsteigt. "Labi," Nabiki piekrita, mēģinot izklausīties pēc iespējas lēnprātīgāka. Kad Ranma tā iecirtās, labak bija viņam vismaz ārēji piekrist. Sirdī, Nabiki jau apzinājās, ka, ja tik tālu nonāks, viņa ignorēs visus ieteikumus un paliks kopā ar Ranmu.
Ranma veltīja meitenei šaubu pilnu skatienu - tik ātra piekrišana bija aizdomīga. Tai pat laikā, meitene izskatījās pati nevainība. "Labi. Es jau agrāk esmu redzījis tavas spējas izsprukt no nepatikšanām. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc es izvēlējos tieši šo paņēmienu kā tev vispiemērotāko. Ja tu spēsi turēties no manis pa gabalu vismaz pāris minūtes, tu spēsi veiksmīgi aizbēgt no ikviena, kas ir vismaz Rjuougas līmeņa cīnītājs. Tikai šoreiz tev nebūs velosipēda."
Nabiki drūmi pamāja ar galvu, atceroties, kā bēga no Ranmas toreiz, kad viņa bija manipulējusi ar puisi un ar savu māsu, lai pārceltu Tendo-Saotomes vienošanos uz sevi. Tā bija pirmā reize, kad Nabiki sāka domāt, vai nebūs kļūdījusies Ranmas novērtējumā. Puisis bija meties viņai pakaļ kā satracināts vērsis, šķietami pārvarējis nevēlēšanos sist meitenēm un gatavs pamatīgi sadot blēdei.
Atmiņas izsauca smieklu lēkmi. Ranmas ‘atriebība' izrādījās nekas cits, kā vien publiska atzīšanās mīlestībā - mega brēciens ‘es taču mīlu tevi, nejaucene!' - lai piespiestu Nabiki pie sienas. Cik triviāli - ja jau viņai puisi vairs nevajag, tad viņš tīšām kārsies kaklā. Toreiz bija gatavs spļaut ārā vistrakāko atzīšanos mīlestībā, bet tagad, kad viņa gribētu dzirdēt vismaz to, ka patīk Ranmam, spēj tikai stostīties. Cik žēl, ka Ranma toreiz viņu tomēr nenoķēra. Ja abi būtu palikuši saderinājušies, kas zina, varbūt viss būtu pavērsies savādāk...
Ranma ievēroja apslāpētos smieklus un pareizi izsecināja, ka smejas Nabiki par viņu. Atšķirībā no meitenes, viņam gan nebija ne mazākās nojausmas, kas Nabiki prātā. Tā nenoteiktība, tā mūžīgā nepieciešamība minēt - tas šausmīgi tracināja. Tas gan reizē arī piesaistīja uzmanību. Abu attiecības bija kā nebeidzama cīņa par dominanci. Cīņas mākslu ceļš pret asa prāta ceļu. Gandrīz tāpat, kā bija veidojušās attiecības ar kādu citu meiteni.
Laiks... Laiks bija galvenais ienaidnieks un reizē arī viņa glābējs. Laika ritējums apdzēsa Ranmas jūtas pret vienu meiteni, un reizē izloloja jūtas pret otru. Tikai, ja viņš būtu agrāk izvēlējies Nabiki, vai arī tad jūtas pret meiteni ar laiku izplēnētu? Ranma baidījās, ka varētu pienākt brīdis, kad tas notiks, pat ja šobrīd nekas par to neliecināja.
Nabiki satraukti paskatījās uz puisi. Ranmas seja piepeši bija palikusi domīga. Sasodīts, vai viņš atkal iedomājās par Akani? Vai Ranma vispār bija ticis pāri savām jūtām pret Akani? Pirmā mīlestiba tā vienkārši neizplēn, Nabiki bija pārliecināta. "Ranma? Viss kārtībā? Man likās, tu teici, ka mums ir laiks doties?"
Rabnma atguvās un veltīja meitenei iedrošinošu smaidu. "Aha. Ķersimies pie treniņa nekavējoties. Saotomes Slepeno Paņēmienu var apgūt jebkur. Esi gatava? Lieliski! Tad, pirmais solis šai treniņā būs noķert mani."
Pirms Nabiki paguva pavērt muti, Ranma rāvās uz priekšu. Meitenes sejā uzplauka smaids, un viņa strauji metās puisim pakaļ. Vienreiz viņa jau bija Ranmu noķērusi, nebija šaubu, ka viņa varēs to atkārtot, kad vien vēlēsies. Tas nevarēja būt pārāk grūti, Nabiki secināja, brīdi pavērojusi Ranmas bēgšanu. Puisis tīšām ieturēja ātrumu, kuru viņa bija spējīga izturēt, lai pārāk neatrautos. Tai pat laikā Ranma lika lietā dučiem triku, lai paliktu neaizsniedzams. Negaidīti strauji pagriezieni, tas vienīgais stabilais cinis prāvas dubļu peļķes vidū un vēl daudzi citi atkal un atkal ļāva viņam izvairīties no satvēriena.
Galu galā Nabiki viņu tomēr noķēra. Četras stundas vēlāk.
* * * * *
Ranma pagriezās uz sāniem, prom no Nabiki. Tā taču atkal bija viena nejauka blēdība. Šoreiz meitene sagaidīja viņu guļot virs guļammaisa, nevis ielīdusi tajā. Un, jau atkal, nekā daudz mugurā viņai nebija. "Klau, ko tu pa dienu labu sadari, kamēr manis nav šeit?" puisis pajautāja, pirms Nabiki pagūtu sākt viņu vilkt uz zoba.
Nabiki pasmaidīja, saklausījusi balsī vieglu trīcēšanu. Tātad viņš bija labi apskatījies. Lieliski. Tad bija cerība, ka arī šo barjeru izdosies pārvarēt. "Ak, neko daudz. Parasti es aizeju uz tuvāko ciematu vai pilsētiņu, kas nu netālu patrāpās. Reizēm iegriežos krogos sēdēt un paklausīties vietējās tenkas, uzkost kaut ko no vietējās virtuves. Bet lielākoties es meklēju, kur piestrādāt. Šo pāris mēnešu laikā esmu daudz ko jaunu iemācījusies."
"Piestrādāt? Sasodīts, es pavisam piemirsu! Kāpēc tu man agrāk to neteici! Es taču būtu palīdzējis!" Ranmas seja kaunā pietvīka.
"Nu, es zināju, tu tāpat to vienbrīd atskārtīsi. Vienkārši tu izskatījies tik laimīgs, kad mēs tā ceļojām apkārt, laikam atcerējies tos laikus, kad ceļoji divatā ar tēvu. Un tad nu es vēlējos, lai tu izbaudītu šo laimi, cik vien iespējams ilgi, pirms mēs kaut kur nobāzēsimies. Ak jā, vēl es padomāju, jo ilgāk es to darīšu, jo vairāk tu man būsi parādā. Un šo parādu es plānoju iekasēt līdz pēdējai jēnai," Nabiki pajokoja. Par nelaimi, uz Ranmu tas atstāja gaidītajam pretēju iespaidu.
"Bet tas nav pareizi! Lai kāds mans vecais nebija maitasgabals, pat viņam nācās reizēm ķerties pie strādāšanas, lai mums būtu ko likt uz zoba. Tomēr viņš nekad nelika strādāt man, kad mēs ceļojām, viņš vēlējās, lai es koncentrētos tikai uz cīņas mākslu apgūšanu. Pat ja tas mainījās līdz ar ierašanos Nerimā, es vienmēr tādēļ jutos neveikli. Es vēlos dot savu devumu mūsu budžetā, es taču varu strādāt pāris stundas, un pēc tam vēl paliks pietiekami daudz laika trenēties."
Nabiki juta, ka kaut kas tur palika līdz galam nepateikts. Iemesls, kāpēc Ranma vēlējās strādāt, bija, lai strādāt nevajadzētu viņai, lai viņam tāpēc nevajadzētu justies vainīgam. "Ranma. Paklausies. Vai tu zini, kas bija tā viena lieta, ko es kategoriski nevēlējos piedzīvot, kad izlēmu tev sekot šajā ceļojumā? Būt tev par nastu. Ja tu ceļotu viens, tu iztiktu bez jebkādas piepelnīšanās."
Ranma mirklī bija pagriezies ar seju pret Nabiki. Pēdējā laikā puisis bija iemanījies labāk atšķirt meitenes balss nianses. Šobrīd gan viņam sanāca skatīties uz Nabiki muguru. "Kur tu tādas domas izrāvi?! Es taču lūdzu tevi nākt līdzi! Es gribēju, lai tu nāktu kopā ar mani! Es taču prātā nojūgtos, ja tevis tagad nebūtu līdzās!"
"Tu to tagad saki, bet kas zina, cik ilgi, līdz tas mainīsies. Vēl pirms pāris mēnešiem tu to pašu būtu teicis A... Piedod. Es tā negribēju..." Nabiki iekoda lūpā. Sasodīts, viņa taču bija nozvērējusies nekad Ranmas klātbūtne to nepieminēt.
Ranma sarāvās, kā saņēmis sitienu sejā. Dzirdēt Nabiki balsi izsakām skaļi viņa lielākās bailes, tas bija tik smagi. "Nē. Tev taisnība. Pāris mēnešus atpakaļ... es varētu būt teicis to viņai... ja man būtu pieticis dūšas."
Nabiki arī pagriezās ar seju pret Ranmu, piefiksējot, ka skatās puisim acīs, nevis uzgrieztajā mugurā. "Kādu dien tas tā arī notiks. Tev trāpīsies ceļā kāda meitene, kam tu iepatiksies, un kas iepatiksies tev. Un es palikšu viena. Tā bija agrāk. Tā būs atkal. Piedod. Es esmu tikai savtīga maita, es tikai gribu būt kopā ar tevi, cik ilgi vien iespējams. Kamēr vien es to varu..."
Ranmas seja savilkās grimasē. Sasodīts, nu kāpēc Nabiki bija jābūt taisnībai? Tā patiesi varēja notikt. Tikai... viņš nevēlējās, lai tas tā kādreiz notiktu. "Vai tāpēc tu tā karies man kaklā?" viņš piepeši pajautāja, aptvēris iespējamo iemeslu.
"Protams, ka nē! Es mīlu tevi, un tas ir tikai dabiski, vēlēties būt kopā," Nabiki strauji atcirta. Tad viņa iegrima domās. Ja tā labi padomāja, iespējams, Ranma nemaz nebija tālu no patiesības. "Lai gan... tev varētu būt taisnība. Būt tā kopā ar tevi, tas dotu man papildus iemeslu tevi noturēt..."
"Cik vēl vairāk iemeslus mani noturēt tev vajag? Tu jau tā esi vienīgā, kas man ir svarīga," Ranma nočukstēja. Viņš vēl nebija pieradis tā atklāti paust savas jūtas. Acu priekšā uzplaiksnīja Kuno piemērs, un Ranma saviebās.
Nabiki piesarka. Piepeši viņa sajutās samulsusi, izdzirdējusi kaut ko, ko baidījās, ka nekad neizdzirdēs. "Saotome Ranma, tas tiešām esi tu?"
Redzot meiteni tā samulsinātu, Ranma sajuta drosmi iet tālāk. Tas bija pārsteidzoši, kā viņu varēja piespiest sacīt un darīt visneticamākās lietas, kad situācija tika pavērsta kā sacensības. Tādos brīžos tika sastrādātas neticamas muļķības, kā atzīšanās mīlestībā Rjuougam, randiņs ar Šan Pū, randiņš ar Ukijo, vēl simts un viena muļķība, ko Ranma atcerējās pieļāvis gadu gaitā. Tikai tāpēc, ka nespēja zaudēt. Un šī bija tieši tāda situācija. Viņš nespēja zaudēt Nabiki. Viņš nezaudēs Nabiki! "Es... to teikšu tikai tagad. Bet... ja es kādreiz pazaudēšu ... tās jūtas, ko jūtu pret tevi.... tad vai nu es esmu pilnīgs tevis necienīgs muļķis, vai miris. Jo tikai tā es varētu beigt tevi mīlēt."
"Ko tu teici?" Nabiki izdvesa.
"Es teicu..." Un te Ranma aptvēra, ko tieši tikko bija pateicis. Viņam nebija ne mazāko šaubu, ka viņš to patiesi bija pateicis un ka tieši to viņš bija domājis, tikai... izteikt savas jūtas vārdos vienmēr bija milzu problēma. "Es mīlu tevi," viņš atkārtoja, gluži kā izbaudot, kā šie trīs vārdi veļas pār lūpām, un atskārstot, ka pasaule tāpēc neapgriežas ar kājām gaisā un nenotiek nekas cits dramatisks.
Sārtums pārklāja Nabiki vaigus. "Es arī mīlu tevi, Ranma," viņa iemurrājās.
Ranma īsti nezināja, kāpēc, bet līdz ar šiem pāris vārdiem, visas viņa bažas atkāpās, un, spriežot pēc Nabiki apmierinātās sejas, ar meiteni bija līdzīgi. "Nu, man prieks, ka mēs ar to tikām skaidrībā."
Nabiki apzinājās, ka mazliet bija pāršāvusi pār strīpu ar savu uzvedību, taču, kad puisis pamanījās viņai izteikt komplimentus, viņa sāka justies kā tāds mazs kucēns, gatava apvelties uz muguras un sākt luncināt asti. Laikam jau ar Ranmu bija līdzīgi, kad viņa palika pārāk rotaļīga. No otras puses, līdz šim neviens tā izturējies pret viņu nebija, un tas Nabiki samulsināja, taču, lai kā viņu šādas sajūtas nesajūsminātu, neitene izlēma, ka drīzāk vēlas būt tā, kas kontrolē situāciju.
Ranmas acis ieplētās, kad Nabiki pieslējās uz ceļiem virs sava guļammaisa un pierāpoja pie viņa. Ne mirkli neminstinoties, viņa satvēra rāvējslēdzēju, atvilka to vaļā un tad ierāpās puisim blakus, sākot tur iekārtoties, līdz sajutās ērti. Kas, protams, nozīmēja, ka dažas visai interesantas meitenes ķermeņa daļas visai interesantā veidā pieskārās Ranmas ķermenim, kas piepeši arī sāka izrādīt ārkārtīgu ieinteresētību notiekošajā.
Ievērojusi Ranmas šokēto sejas izteiksmi, Nabiki nolēma kalt dzelzi, kamēr tā vēl karsta. "Paklau, mēs abi zinām, es tāpat naktī ierāpšos pie tevis. Tad kāpēc to nedarīt jau tagad, lai es varētu vienreiz labi izgulēties? Tu taču nevēlies mani mocīt, liekot gaidīt vai pusi nakts, kamēr aizmigsi?"
Tā bija dīvaina sajūta, sajust otra ķermeņa siltumu sev pie sāniem. Nebija tā, ka tas būtu kas agrāk neizjusts. Tiesa, toreiz ar Šan Pū tas pārāk labi nebeidzās, nākamajā rītā ķīniešu amazone, ieraudzījusi viņu meitenes izskatā, mēģināja nomiegt Ranmu. Šoreiz viņš to varēja izbaudīt nomodā esot. Tas bija... tas noteikti nebija nepatīkami. Tas bija ļoti patīkami. Pat ļoti ļoti patīkami, ja tā padomāja. Maigi Ranmas roka apslīdēja ap Nabiki pleciem, un tad tā sajūta palika vēl patīkamāka. Nu, un ko tad lai viņi tagad darītu? "Klau, tagad, kad esam vienojušies, ka tu man neesi par nastu, ko tālāk? Es negribu, lai tu to vien darītu, kā meklētu, kur piestrādāt. Es gribu, lai tev šis ceļojums būt tikpat jauki pavadīts laiks, kā man."
"Muļķīt, man ir ļoti jauki pie tevis," Nabiki nomurmināja, piespiežoties ciešāk pie puiša sāniem. Bija tik jauki, kad tev ir personisks sildītājs.
"Es ne tā to domāju," Ranma piesarka, joprojām nespējot pierast pie jaunās gulēšanas kārtības. "Es zinu, tu ļoti daudz no kā atteicies, kad izlēmi man sekot. Es jūtos vainīgs, ka atņēmu tev tās iespējas. Ja mēs nebūtu kopā, tu šobrīd jau mācītos universitātē, vai būtu ceļā uz savu ērto bagāto dzīvi..."
Nabiki dūre iecirtās Ranmam vēderā. Esot tik tuvu klāt, bija daudz ērtāk iekaustīt puisi, kad viņš sāka runāt muļķības. "Es pati to izvēlējos, atceries?"
"Es vienmēr domāju, ka tavs sapnis dzīvē būs sapelnīt labi daudz naudas un tad baudīt dzīvi. Tā, kā mēs tagad ceļojam, to nepanāksi," Ranma nomurmināja.
"Zini, kas bija pirmais, kas iešāvās man prātā toreiz, kad tēvs paziņoja, Saotomes drīz ieradīsies Nerimā? Es padomāju, te nāk kāds jauns traks puisis, kas vēl pusaugu gados paguvis apceļot pasauli, kas paķers mani pie rokas, apburs mani ar savu šarmu un aizraus ceļot pa eksotiskām vietām, teiksim, Ķīnu. Un tad es atklāju, ka ierodas ruda meiča, kas pārspēj mani ar savām fiziskajām formām. Droši vien tāpēc es tik ilgi nespēju tev piedot savu vilšanos, tad, kad tu izrādījies tomēr esam puisis." Nabiki roka noglāstīja to vietu, kur pirms mirkļa bija iecirtusies viņas dūre. Meitene labi zināja, sitiens uz Ranmu nebija atstājis ne mazāko iespaidu, bet tas tik un tā lika viņai sajusties labāk.
"Un tad nāca tas tavs otrais ķīniešu lāsts. Tā tava neticamā spēja piesaistīt nepatikšanas. Pats neapzinoties, tu sagādāji man vairāk jautrības, kā visā iepriekšējā dzīvē, kopš nomira mūsu māte. Un tad, nemanot, gada laikā, es laikam sāku pieķerties tam haosam, kas vienmēr tev sekoja, pat vairāk, kā iespējām uz tava rēķina nopelnīt. Man patika risks un azarts, un pat ja tas nozīmē, ka es nekad nesēdēšu pie rakstāmgalda no deviņiem līdz pieciem, kam gan tas rūp?! Es gribēju doties prom kopā ar tevi, es to izdarīju, un neiedomājies to man kādreiz apšaubīt!"
"Un es vienmēr lauzīju galvu, kāpēc tu pārvērt manu dzīvi par elli. Tu jau tad biji manī iemīlējusies," Ranmas balsī iezagās ķircinošs piesitiens.
"Sapņo vien," Nabiki miegaini nomurmināja. Dienas nogurums un īsti negulētās iepriekšējās naktis bija atstājušas sekas. "Zini, ko es nesen izlasīju, Ranma? Tev nopietni vajadzētu apsvērt gulēt bez apakšveļas. Vīriešu veselībai tas nāk tikai par labu. Un ērtāk arī."
Ranma sapringa, kad Nabiki atkal sarosījās, iekārtojoties ērtāk. Viņš beidzot izpūta aizturēto elpu, kad meitene atslāba, un vienmērīgā šņākuļošana liecināja, viņa ir iemigusi. Tad viņš sāka apdomāt Nabiki sacīto. Lieki teikt, atlikušo nakti viņš ne acu neaizvēra...
* * * * *